Eiropas Sociologu asociācijas konferencē Varšavā

No 2026.gada 24. līdz 28.augustam kopā ar projektā iesaistītajām kolēģēm Maiju Spuriņu, Ivetu Ķešāni un Sabīni Ozolu piedalījāmies Eiropas Sociologu Asociācijas rīkotajā konferencē “Strengthening Democracies: Social Action, Solidarity, and Sustainable Futures” Varšavā, Polijā. Šī bija mana pirmā pieredze, apmeklējot liela mēroga starptautisko konferenci klātienē un brauciens atstājis uz mani dziļu iespaidu.

Lai arī piedāvājumu piedalīties konferencē saņēmu jau pēc organizatoru aicinājuma pieteikt referātus un personīgi sesiju ietvaros neuzstājos, man bija iespēja būt līdzās divās mūsu īstenotā projekta prelimināro atklājumu prezentācijās gan klausītājas lomā, gan papildinot kolēģu novērojumus diskusiju ietvaros ar pašas pētniecisko perspektīvu un plašāk skaidrojot pētījuma kontekstu.

Konferencē projekta ietvaros iegūtie dati un to interpretācija tika prezentēta divos referātos par to, kā vidusskolēni Latvijā uztver uz viņiem attiecināmās nesen ieviestās militarizācijas politikas - Valsts aizsardzības dienests un mācība skolās - un kā tās ietekmē viņu attiecības ar valsti. Maija Spuriņa uzstājās ar referātu “War, Conscription, and Military Training from the Perspective of Latvian High-Schoolers” sesijā “Youth in School and Out-of-School”. Izmantojot Margaretas Levī (Margaret Levi) piekrišanas un nepiekrišanas (consent, dissent) teoriju, viņa skaidroja, kā jaunieši pamato atbalstu vai pretošanos obligātajam dienestam. Pētījums atklāj, ka vidusskolēnu vidū dominējoša ir oportūnistiskā argumentācija; domājot par iespēju dienēt, jaunieši izsver algas, studiju maksas atlaižu faktorus vai iezīmē iespējāmos šķēršļus karjeras vai studiju procesā. Ideoloģiskā piekrišana savukārt balstās uz patriotisko (Latvijas nacionālisms) argumentāciju, kamēr nepiekrišana – pacifisma idejās, kas biežāk dzirdamas krievvalodīgo skolēnu starpā. Kopumā izteikumi, kas saistās ar nosacītu nepiekrišanu VAD, sakņojoties neuzticībā sociālajam taisnīgumam un valsts pārvaldes efektivitātei, ir sastopami biežāk par piekrītošajiem, lai gan daži skolēni izrāda atbalstu, kas sakņojas ieradumā vai pienākuma izjūtā.

Ivetas Ķešānes referāts “The Youth’s Commitment to Their State in the Context of Militarization: An Example of Latvian High School Pupils” sesijas “Emotions, War and Military Defence” tematu paplašināja, aplūkojot, kā jaunieši militarizācijas apstākļos izjūt saikni ar Latvijas valsti. Balstoties uz sociālo saikņu (social bonds), atzīšanas (recognition) un apņemšanās (commitment) teorijām, pētniece ir identificējusi četrus atšķirīgus skolēnu tipus: apņēmušies un saistīti (commited and bonded), kuriem raksturīga spēcīga nacionālā piederības sajūta un pienākuma apziņa; sociāli un ekonomiski vīlušies (resentful), kuru neuzticība politiskajai elitei mazina jebkādu vēlmi dienēt; atsvešinātie (alienated), bieži no krievvalodīgo vai bilingvālo skolu vides, kas jūtas neatzīti vai apspiesti ar valsts īstenotajām politikām, neraugoties uz pašu piederības sajūtu valstij; un individuālistiski orientētais racionālais tips, kas vērtē dienestu tīri caur personīgā ieguvuma un zaudējuma prizmu, gandrīz neatsaucoties uz nacionālo identitāti. Šīs prezentācijas secinājumi iezīmēja, ka instrumentāli labumi paši par sevi ne vienmēr rada afektīvu piesaisti. Izšķiroša loma ir atzīšanai, iekļaušanai un uztvertajam taisnīgumam, kas nosaka, vai jaunieši Latvijā jūtas pietiekami saistīti (bonded), lai apsvērtu savas valsts aizstāvēšanas perspektīvu.

Komandas pārstāvju veidotie referāti lieliski iekļāvās vispārīgajā konferencē apcerēto tematu lokā, kas šogad tostarp īpaši pievērsās jaunajām idejām kara socioloģijas laukā, sniedzot informētu, profesionālu skatījumu uz lokālajām Latvijas īpatnībām. Salīdzinot ar citu manis apmeklēto sesiju referātiem, kolēģu stāstījumi aktīvi rosināja diskusijas ar ārvalstu pētniekiem, klausītājiem gan izrādot interesi par plašākām norisēm Latvijas publiskajā un politiskajā sfērā, gan akcentējot atklājumu saskaņu ar citu valstu karaklausības prakšu iezīmēm, gan piedāvājot idejas turpmākajiem pētniecības virzieniem šī paša projekta ietvaros. Man personīgi vērtīgas likās sarunas par krievvalodīgo jauniešu motivācijām, vērā ņemot šīs grupas marģinalizēto statusu Latvijas sabiedrībā; plānoju, ka projekta ietvaros tālāk pievērsīšos tieši šī temata padziļinātai pētniecībai.

Šī gada konferencē piedalījās vairāk par 3000 dalībnieku, tās ietvaros paralēli norisinājās pārdesmit plenērsēdes un vairāki simti sesiju, kas pavēra iespēju no visa stāstījumu apjoma izvēlēties tos, kas ir tematiski visciešāk saistīti ar manām personīgajām pētniecības interesēm. Man bija izdevība apmeklēt ap 10 dažādām norisēm, kuru temati variējās no migrācijas un demogrāfijas procesiem rurālajos reģionos, līdz identitātes projektiem un simboliskajām robežām. Bezgala vērtīga šķita iespēja no vienas puses klātienē dzirdēt pētniekus, kuru darbus līdz šim esmu lasījusi pati, bet no otras – atklāt jaunas personības, iepazīt teorētiskas idejas un metodoloģiskas prakses, ar ko līdz šim saskārusies nebiju. Šī ir vienreizēja sajūta – redzēt, ka cilvēki dažādās Eiropas malās domā un deg par lietām, kas interesē tevi pašu.

Noslēdzot, man personīgi lielākais iedvesmas avots un motivācija tālākajai pētniecībai bija konferences noslēdzošās dienas plenārsēde par kara socioloģiju, kur no vienas puses runāts tika par kara nozīmju veidošanas procesiem un kara izpratni socioloģijā, bet no otras – par to, ka sociālo zinātņu pētnieka pienākums ir sagalabāt savu integritāti, rīkoties ētiski, proaktīvi un saskaņā ar savu sirdsapziņu arī gadījumos, kad tas nav fiziski vai/un sociāli droši. Īpaši spēcīga bija Beirutas Amerikāņu universitātes profesores PhD Rimas Madžides (Rima Majed) uzruna, kurā zinātniece reflektēja par vēsturisku socioloģijas praksi kritizēt institūcijas, ko šobrīd apgrūtina pētnieku atkarība no šīm pašām institūcijām. Konferences dienu laikā aizvadītas neskaitāmas sarunas ar ārvalstu kolēģiem, kuri piedzīvo līdzīgas pētniecības ierobežošanas, zinātniskā procesa un vispārīgās lietderības iztirzāšanas pieredzes. Ne gluži tīklošanās, bet gandrīz terapija – šis ir viens no neacīmredzamajiem ieguvumiem, ko jaunajam pētniekam dod dalība starptautiskajā konferencē laikā, kad viņa darba vērtība konstanti tiek apšaubīta.